Politiskās dziesmas ansamblis "Veltījums"
Ingūna Strēle-Makovejeva
20. gadsimta 70.–80. gados veidojās jauna paaudze, kas nesaskārās ar represijām un intelektuālo teroru. Šī paaudze bija izglītotāka un labāk informēta par kultūras un politiskajiem notikumiem un pasaules tendencēm, tomēr kontakti ar ārpasauli noritēja ar ievērojamu laika nobīdi. Pārmaiņas mūzikā, kas rietumos notika ar jauna stila, žanra, modes ienākšanu kultūrā, piedzīvoja garu ceļu līdz padomju Latvijas jauniešiem.3 LVU politiskās dziesmas ansambļa "Veltījums" mākslinieciskais vadītājs Oļegs Vovks uzstājās gan kopā ar ansambli, gan individuāli. Ar mūziku Oļegs aizrāvās kopš 1970. gada, bet savu popularitāti ieguva tieši ar politiskās dziesmas ansambli "Veltījums".4 Ansamblis piedalījās politiskās dziesmas festivālos Rīgā, Maskavā, Ļeņingradā (Pēterburgā), kā arī citās pilsētās. Šo festivālu mērķis bija ar dziesmu sekmēt studentu starptautisko, estētisko un māksliniecisko audzināšanu, celt jauniešu sabiedriski politisko aktivitāti, veicināt un nostiprināt draudzību un sadarbību starp republikas augstskolām.5 Politiskās dziesmas festivāli LVU norisinājās katru gadu – aprīlī vai maijā, izņēmums bija 5. politiskās dziesmas festivāls 1982. gadā, kas notika oktobrī un bija veltīts Padomju Savienības nodibināšanas 60. gadadienai.2 Kopumā Oļegs Vovks sacerējis vairāk kā 100 dziesmu ar paša vārdiem vai profesionālu dzejnieku tekstiem. Starp dziesmām, ko klausītāji iecienīja visvairāk, bija "Balāde par Če", "Šķiršanās un skumju dziesma", "Mēs uzvarēsim", "Brīvības izredzētie".6 Viņš sacerējis arī Latīņamerikai veltītu dziesmu ciklu "Varoņu galerija",4 kā arī rakstījis dziesmas par ikdienas problēmām. Laikraksta "Padomju Jaunatne" lappusēs politiskā dziesma tika salīdzināta ar "revolucionāru barometru"2, tika skaidrots, ka sociālisma valstīs politiskajai dziesmai piemīt audzinoša loma. Politisko dziesmu autori un izpildītāji vienmēr un visur savos darbos aizskāruši tādas tēmas kā cīņa par mieru, draudzība, dziedājuši par ikdienas problēmām, dzimteni, komjaunatni, starptautisko solidaritāti, neatkarību, kā arī aktīvi protestējuši pret karu, agresiju apspiestību, koloniālismu, diktatoriskajiem režīmiem un nemieriem Dienvidamerikā, Āzijā un Eiropā.4 Laikrakstā "Padomju Jaunatne" uzsvērts, ka vienkārša dziesma pārtop politiskajā tad, kad to izmanto kā ideoloģiskās cīņas ieroci noteiktu mērķu sasniegšanai, kā aicinājumu uz noteiktu rīcību.2 Vēsturnieks Heinrihs Strods (1925–2012) norādīja, ka ar laiku kompartijas pieprasītās, ideoloģiski pareizās melodijas politisko dziesmu festivālos cilvēkiem apnika, koncerti sāka garlaikot. Publikas pieplūdums mazinājās, un mūziķi meklēja veidus, kā no jauna iekarot apmeklētāju sirdis un iemantot aplausus, tādējādi ansambļu repertuāros tika iekļautas populāras latviešu tautasdziesmas un estrādes dziesmas.5 Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidus bija ansambļa "Veltījums" noriets. Mainījās laiki, mainījās arī studenti. Sākās jauns vēstures posms – atmodas laiks.
1Beļavniece, Vita. Kur palikusi politiskā dziesma? No: Padomju Jaunatne. 1984. 27. oktobris. 2. lpp.
2Kaupuža, Daina. Politiskā dziesma un tās attīstības likumsakarības. No: Padomju Jaunatne. 1982. 26.okt.4.lpp.
3Kultūra, izglītība, zinātne, reliģija. No: Latvijas vēsture--20. gadsimts. Daina Bleiere. ... [u.c.]. [Rīga] : Jumava, 2005. 357. lpp.
4Ģēģere Valda. "Neciešu vienaldzīgos!" No: Padomju Jaunatne. 1978. 13.sept. 1. lpp.
5Politiskā dziesma. No: Latvijas Universitāte 90 gados. Dzīve. Rīga : Latvijas Universitāte, 2009. 166.–167. lpp.
6Dziesma – Tā ir cīņa. No: Rīgas Balss. 1981. g. 29.okt. 2. lpp.